Latvijā ir notikusi viena no pēdējos gados smagākajām traģēdijām. Sēro visi - tuvinieki, radi, draugi, garāmgājēji un pat sveši cilvēki, kas nav tieši saistīti ar šo notikumu. Arī es pēdējās dienas jūtos nomākta, neapmierināta un bezspēcīga. Bet šis nebūs raksts par to, kā mums būtu jābūt 'Vienotiem' vai 'Vainīgajiem jāsaņem sods' vai 'Kāpēc jūs nesērojat par Sīriju?'. Šis ieraksts būs par cilvēkiem. Par tiem, kas 'sēro'. Par tiem, kas 'raud'. Par tiem, kas 'ziedo'. Kāpēc '' ? Tāpēc, ka tas viss ir viens liels teātris.
21. novembris bija smags vakars visai Latvijas tautai. Viens pēc otra tika veikti telefona zvani, lai pārliecinātos vai ar mūsu tuvajiem viss ir kārtībā. 22. novembra rīts bija grūts rīts, beidzot apjaušot, cik tieši lieli ir nevainīgo cilvēku zaudējumi. 22. novembra vakars, toties, iesāka garīgi slimo cilvēku sērgu, kas turpinājās visu 23. novembri, un turpinās vēl joprojām.
Tātad, viss ļoti skaisti sākās ar interesantiem tekstiņiem, ko mani (atļaušos Jūs saukt tieši) daži galīgi stulbi paziņas (kuri visdrīzāk arī uzskata, ka Lohnesa briesmonis ir kāds īsts, izmirstošas sugas pārstāvis) sāka retvītot sociālajā vietnē Twitter. Tekstiņš ir rakstīts 'Paint' lietojumprogrammā ar šriftu 'Comic Sans'. Tā doma ir par to, ka kāds zēns esot itkā bijis lielveikalā ar savu tēvu pirms iebrucis jumts. Tad puisēns esot izgājis ārā, atpakaļ neesot laists, kasieres sākušas pamest veikalu un tad notikusi traģēdija. Jau izklausās nedaudz neticami, ne tā? Bet šeit seko kroņa teikums, ko noteikti rakstītu cilvēks, kas tikko ir zaudējis kādu sev piederīgo: "Viņam bija pilnīgi izšķaidīta galva"….. Man vienkārši trūkst vārdu. Pat ne gluži 'trūkst vārdu'. Drīzāk ir tik daudz, ka man ir grūti izvēlēties labākos (nelamājoties). Pirmkārt, visu pēc kārtas.
- Traģēdijas brīdī, veikalā varēja ieiet un no tā iziet jebkurš. Nebija tādu cilvēku, kas nelaistu kādu iekšā vai ārā.
- Kādas kasieres? Kur skriet ārā? Neviena kasiere nekur neskrēja.
- Kroņa teikums. Vai nu kaķis ir pārgājis pār klaviatūru, un tā rezultātā, burtu kombinācija ir izveidojusi šo neaprakstāmi retardēto teikumu vai to ir rakstījis ne vecāks kā 10 gadus vecs bērns, kura nedēļā noteikti netiek palaists garām neviens tv3 ceturtdienas 'Vakara grāvējs' un, kura fantāzija vēl joprojām spēj ļoti izteikti 'lidot'. Pieaudzis, racionāli domājošs un visādi citādi funkcionējošs cilvēks šadu teikumu (jo sevišķi par kādu savu ģimenes locekli!) nekad nebūtu rakstījis, kur nu vēl ievietojis sociālajos tīklos!
- Kāpēc lai sērojošam cilvēkam viena no prioritātēm būtu publicēt ko tādu sociālajos tīklos?!
Otrs fenomens ir tāda paša tipa tekstiņš, arī veidots a la 'Paint'. Šoreiz runa iet par meiteni, kas itkā palūgusi savai mammai aiziet pēc saldējuma (Novembra vidū) uz veikalu, un, kad tā nav pēc ilga laika pārnākusi mājās, skrējusi uz 'Maximu', kur bija noticis tas, kas bija noticis. Tālāk seko virkne salkanu teikumu, kur meitene itkā prasa policistam vai tiešām tas ir noticis un netic, ka tā ir taisnība. Tātad. Sāksim?
- Saldējums? Novembra vidū?….
- Vai tiešām, ja nebūtu sazvanāmi vecāki, kāds BĒRNS, skrietu uz veikalu tos meklēt? Un kāpēc tieši uz šo veikalu?
- Atkārtojos, bet vai tiešām, cilvēks, kas zaudējis pašu tuvāko, to tulīt ņemtu un liktu Twitter vai draugiem.lv?? Nu vai tiešām?!
Trešais pārsteigums bija cilvēku vēlme izmantot traģēdiju sava tēla spodrināšanai. 22. novembrī tika atvērti ziedojuma konti un publiskoti ziedojuma telefoni, ko izmantojot, bija iespējams ziedot naudiņu traģēdijā cietušajiem. Viss ir ļoti labi un liels prieks par tiem cilvēkiem, kas nesavtīgi ziedo citiem neko neprasot pretī. Bet vai prasīt pretī var tikai mantiskās vērtības vai naudu? Nē, cilvēki ir ļoti labi iemācījušies prasīt pretī glaimus. Sociālajā portālā draugiem.lv ir parādījušies cilvēki, kas ne tikai ziedo (kas ir labi), bet arī nekautrējas visiem palielīties ar to (kas vairs nav tik labi). Ziedojuma mērķis ir nesavtīgs - daļas savu līdzekļu atdošana cilvēkiem, kam šobrīd tie ir vairak nepieciešami nekā Jums jauna audio sistēma. Bet daži cilvēki to pārprot, un izmanto situāciju, kad (varbūt) reizi mūžā tie ir ziedojuši, lai saviem draugiem ar to palielītos (jo sevišķi, ar summu, kāda tikusi noziedota), tāpēc tiek speciāli uztaisīts 'screenshots', augšupielādēts tas sociālajos portālos ar sekojošajiem haštagiem: #prayforlatvia #AizdedzuSveci #maxima #zolitude #EsZiedoju. Stulbi. Darot tādas lietas, nekas nav jāgaida pretī. Pat vienkāršs 'Paldies' ne. Tu to izdari, varbūt jūti sevī gandarījumu par izdarīto, dzīvo tālāk.
Un vēl mans paziņu loks protams neiztiktu bez liekuļiem. Man pat padomā ir kāda īpaša persona, pēc kuras tad nu veidošu kopējo aprakstu. 21.11.2013 vakarā, pēc plkst. 23:30, kad jau vismaz 70% Latvijas zināja par negadījumu, tiek liktas bildes ar to, kā dāma gatavojas atzīmēt ceturtdienu (21:00) un atzīmē ceturtdienu (ar ballīti vienā no Rīgas naktsklubiem). Nākamajā dienā, protams, metiene ir tik aktīva (ja ne pati aktīvākā) linku publicētāja, viedokļa izteicēja, bilžu šērotāja visā internetā! Protams, tiek nomainīta arī profila bilde uz sarkan-balt-sarkano karogu ar sēru lentu un komentāru sadaļā - meiteni vispār nepārspēt.. Dzīvojot zem fakin' akmens Bolderāja skumjākajā nostūrī par traģēdiju nevarēja nezināt! Izejot uz ielas visi (!) garāmgājēji par to runāja! Runāja mikriņa šoferi, pārdevējas, tantuki parkā un es nebrīnos, ka masāžas salonu meitenes pat par to runāja ar klientiem darba laikā! Bet galvenais jau ir parādīt citiem to, cik tu esi žēlsirdīgs cilvēks citiem. Un tas man liekas sekli un liekulīgi. Kāpēc es esmu tik nosodoša? Tāpēc, ka es šo cilvēku pazīstu dzīvē, un, lai ko nu šis cilvēks darītu, tādā traģēdijā visdrīzāk ne santīmu neziedoja, nepalīdzēja un vispār pat nebija tur. Žēl tādu cilvēku, kas ikdienā spodrina savu masku.
Es saprotu, ka varbūt izsakos par skarbu. Ir daļa cilvēku, kas nezin kā palīdzēt, un varbūt tiem liekas, ka nomainīt profila bildi sociālajos tīklos uz melnu lentīti vai nošērot kādu tvnet.lv rakstu ir mazākais, ko var darīt. Tas ir citādāk. Šie cilvēki jūt līdzi un nezin, kā lai palīdz vai kādus vārdus teikt tiem, kas zaudējuši kādu. Un tā ir viņu palīdzības izpausme. Bet runājot par tiem liekēžiem, ko personīgi pazīstu, un, ko zinu, ka citu acīs tikai mēģina sevi padarīt baltus, šiem cilvēkiem man ir zudušas jebkādas respekta paliekas, kas nu manī pret tiem vēl bija saglabājušās..