Ir kartējais svētdienas vakars. Te nu es esmu. Es, vīna glāze, silta sedziņa. Un viss, par ko es šovakar varu domāt ir tikai tas, ka nekas nav tā, kā tas liekas. Re cik ātri varēju ķerties vērsim pie ragiem. Bez liekiem ievada tekstiem.
Es skatos uz cilvēkiem, kas smaida, bet īstenībā tur naidu. Es skatos uz politiķiem, kas saka, ka strādā tautai, bet īstenībā strādā tikai katrs sev. Es skatos uz tēviem, kas saka, ka nav naudas, bet īstenībā to tērē tikai savām mirkļa iegribām. Tik daudz kas ir tāds vien 'make-believe'. Tu vai nu akli tici tam, ka viss ir tā kā tas izskatās, vai saņem vilšanos, kad tomēr sāc interesēties vai viss ir tik skaisti kā uz iepakojuma uzzīmēts.
Tad kāpēc, kad kāds mūs fotogrāfē, mums ir ieradums smaidīt? Cilvēki fotogrāfijās nesmaidot izskatās drūmi, norūpējušies, iedomīgi un visas citas sliktās īpašības. Kad skatamies fotogrāfijas, gribas redzēt tikai pozitīvu. Bet fotogrāfijas īstenībā ir vienas nejaukas, melīgas maitas. Kāpēc fotogrāfijās smaida cilvēki, kas apzaguši citus? Kāpēc smaida tie, kas ir darījuši pāri? Kāpēc fotogrāfijā tēvs ir aplicis roku sievai, ko iedzēris sit? Kāpēc māte, kas vairākas reizes izvēlējusies par labu savai nākotnei, nevis bērna dzīvībai, bildēs smejas? Ir tik daudz nepastāstītu stāstu, kas slēpjas aiz katras fotogrāfijas, aiz katra smaida, aiz katra kadra.
Katram kadram ir sava taisnība. Jā, tieši tā - sava taisnība. Fotogrāfija top sekundes simtdaļā, un tajā brīdī, tieši tajā mirklī, tā nemelo. Tā iemūžina to brīdi, kad cilvēks ir tieši tāds kāds viņš ir. Bet tā runā taisnību tikai par šo vienu sekundes simtdaļu. Kas notiek pārējās cilvēka dzīves sekundes simtdaļās - tas jau vairs nav šīs fotogrāfijas stāsts.
Tāpēc ir nedaudz jocīgi skatīties uz smaidošām bildēm, laimīgiem cilvēkiem, ja tu zini, ka laime sastāda tikai šo vienu sekundes simtdaļu. Un beigu beigās sanāk viens skaists fotogrāfiju albums, kur cilvēki smaida, ir laimīgi, mīloši. Bet tā taču ir - lielākajai daļai no mums fotogrāfiju albumi ir pilni ar laimi. Bet kas notiek tad, kad aizveram albumu? Dažreiz ir sev jāpavaicā - vai mana dzīve atbilst tam, ko gribu lai redz visi citi?