Es šodien sapratu, ka nav iespējams pārstrādāties. Cilvēks jūt pārgurumu tikai tad, kad ir pilnīgā bezdarbībā. Pat tad, kad tu tiešām vēlies kaut ko darīt, bet tev vienkārši neļauj. Šodien sapratu, ka tomēr nāksies pamest manu ideālo harmonijas aplīti un doties atpakaļ uz pilsētu pēc 3 nedēļu prombūtnes, jo es jūtu pārgurumu no atpūšanās. Cilvēkam ir nepieciešams justies noderīgam, lietojamam, vajadzīgam un šobrīd es jau jūtos galīgi nelietderīga.
Un mani padara skumju. Kas? Tas, ka mana otra pusīte strādā. Kāpēc? Tāpēc, ka es nevaru darīt neko, lai palīdzētu. Šobrīd. Ar nākotni jau tā kā viss būtu nokārtots un es palīdzēšu cik nu būs manos spēkos. Bet tagad? Ko darīt tagad? Un ar laiku sirsniņā iezogas nedrošības sajūta un skumjas. Esmu sapratusi tikai to, ka ir ļoti grūti strādāt, ja esi attiecībās. Tas, ko es visvairāk nevaru ciest ir fakts, ka jāiet gulēt vienai. Un ar laiku zūd viss prieks par attiecībām, ja lielāko daļu laika tāpat esi viens. Un tās ir pilnīgākās muļķības, ka vienam otru gribēsies vēl vairāk, ja būsiet atsevišķi. Kur tad paliek viss tas, kam bija jābūt pašā sākumā? Būšana kopā. Es neesmu īsti pārliecināta vai būšana kopā still applies, ja īstenībā abiem rit divas paralēlas dzīves ar citiem cilvēkiem mūsu ikdienā. Nav jau īsti arī laika vairs, kad gribēt vienam otru vairāk. Pusi laika strādā, pusi atpūties un vislabākā atpūta ir miegs. Tad es neredzu to kompromisu starp darbu un attiecībām. Tāda īsti nav. Kāds vienmēr ir nelaimīgs vai neapmierināts.
Nu un ko tad darīt? Nestrādāt vispār? Nē. Tas arī ir muļķīgi. Par daudz brīva laika, kā jau minēju, morāli nogalina. Es esmu daudz domājusi par to ideālo variantu un kā kam būtu jābūt. Manā gadījumā tas būtu tā, ka abi strādā vienādi. Ne jau vienā ofisā vai uzņēmumā, bet drīzāk no rīta 8.oo pieceļas, kopā paēd brokastis, kopā brauc uz darbu un tad katram ir savs darbīgais laiks un laiks pabūt kopā ar kolēģiem, klientiem. Tad pienāk vakars un ir laiks doties mājup, lai nevienam nav otru jāgaida. Kad nokļuvuši mājās, tad jau plāni kā kuram. Varbūt kopēji. Varbūt katram atsevišķi. Bet tā mazā dienas daļiņa, kas īstenībā nozīmē tik daudz ir pavadīta kopā. Un beigās, abi var doties gulēt. Es nezinu, varbūt tas nav kādam pieņemami, bet tā ir mana komforta zona, kurā es jūtos apmierināta. Neviena brīvība netiek ierobežota, ir laiks kopā, ir laiks atsevišķi, bet tās mazās ikdienišķās tikšanās, telefona zvani un sms liek atcerēties vienam par otru un to, ka esat viens otram nozīmīgi.
Un tā nerodas strīdi, neiezogas šaubas sirdī. Jo ar laiku, ļaujot otram darīt to, kas pašu apbēdina, pazūd prieks attiecībās. Kāpēc? Jo to aizvieto dažreiz pamatoti, dažreiz nepamatoti jautājumi. 'Kāpēc tik ilgi?' 'Kāpēc tik vēlu?' 'Ar ko?' 'Kāpēc atkal ir darbs?'
Ar šo visu es laikam gribēju pateikt to, ka man tūlīt sāksies viena vasaras daļa, kuru es vispār negribu. Bet tā jau vairs nav mana izvēle un mans lēmums.
Just go with it.
To the moon and back.