Nu kāpēc ir tā, ka tad, kad līst, man ir jāiegrimst visdziļākajās pārdomās? Es nesaprotu, kas būtu vainas tādās iegrimt tad, kad es sauļojos vai gaidu rindā uz kaut ko? Bet nē. Redz, tad kad no gaisa krīt mazas asariņas, tās uzreiz asociējas ar kaut ko skumju. Apkārt arī viss ir pelēks, vēss, slapjš un galu galā neomolīgs. Tā arī sākas tas garais domu pavediens, kas katru reizi liek aizdomāties par to, kas ir, kā nav, kam jābūt.
Tieši pirms gada es varēju teikt, ka man ir viss. Tieši šobrīd bija sācies jauns manas dzīves posms. Skola bija aiz muguras un priekšā bija mizlīgs lērums jaunu notikumu, cilvēku, vietu un atmiņu par kurām tajā brīdī vēl nezināju. Man patika būt par situācijas noteicēju, pieņemt lēmumus, uzdrīsktēties kaut ko mainīt savā ikdienā, kas kādu laiku jau bija kļuvusi par rutīnu. Tad nu arī es pati biju pilna prieka, enerģijas un viss pozitīvais staroja no manis. Tad arī tapa mans 'Blessed', kas vienmēr atgādina par to, ka tas bija laiks, kad biju tik neizsakāmi laimīga. Bija viss un es vairāk neko pat īsti nevarēju vēlēties. Tādos brīžos materiālām vērtībām nav nozīmes. Mani neinteresēja jaunas mašīnas vai drēbes. Es tad visvairāk gribēju tos cilvēkus, kas man bija blakus. Es bez šaubām šobrīd šeit sēžot varu teikt, ka tā bija visskaistākā mana vasara līdz šim un šaubos vairs, ka spēs būt tāda, pēc kuras jebkad spētu ilgoties tik daudz kā pēc šīs.
Bet šodien es vairs nevaru teikt, ka no manis starotu tas prieks tā, kā tas staroja tad. Es neesmu nelaimīga. Nepavisam. Esmu apmierināta. Ir ok. Ir normāli. Ir jau pat labi. Bet nav tas, kas mani dara priecīgu. Es pati sevi uzlādēju ar jaunām emocijām, ar prieku - man rodas enerģija paveikt 101 lietu. Tagad tādas nav. Man visu laiku šķiet, ka esmu kaut ko pazaudējusi - kaut kur nejauši pārvietojusi šo 'kaut-ko'. Aizmirsusi kaut kur. Manī visu laiku iekšā ir nemiers, ka man šis 'kaut-kas' jāiet meklēt. Bet kur jāiet? Kas tieši jāmeklē? Ar to es vēl neesmu tikusi skaidrībā.
Es pieņemu, ka tās atkal varētu būt tās emocijas, kas manī iezagās pagājušā gada vasarā. Viss jaunais. Un pats skaistākais bija tas, ka man bija un vēl joprojām ir cilvēks, ar kuru tajā visā dalīties. Neslēpjas jau tas skaistums tajās emocijās vien. Tās uzlādē un paliek atmiņā tikai tad, ja ir kāds ar ko tajās dalīties. Un man to tik ļoti gribas! Vienkārši dalīties - tajā, ko es jūtu, kad pieskaros; ko es dzirdu, kad klausos; ko es redzu, kad skatos. Mēs atdodam savas emocijas par velti. Tās var paņemt jebkurš. Un kad tās beidzot paņem tas cilvēks, kas tajās saskata to pašu ko mēs - tikai tad mēs iegūstas vislielāko bagātību, ko par naudu nopirkt nevar.
Es saprotu, ka es ilgi tā neizturēšu. Es neesmu pieradusi gaidīt uz kaut ko. Es eju un lieku lietām vienkārši notikt. Un ja tagad manī sēž iekšā tas mazais nemiera gars, kas pat šobrīd liek man spiest taustiņus un ļaut tam izlauzties ārā kaut vai mazu, melnu burtu veidolā, tad skaidri zināms ir viens - mierā tas neliksies. Un ja godīgi, es tikai to arī atbalstīšu. Tas mani vēl nekad līdz šim nav pievīlis. Un es ticu, ka būs labāk. Es atradīšu visus savus jaunos piedzīvojumus, atradīšu atkal tās lietas, kas mani darīs laimīgu. Atkal atradīšu laimi cilvēkos un vārdos, un ticēšu rītam. Es esmu nedaudz iesprūdusi starp tagadni un pagātni, tāpēc es nevaru vēl saprast, kas ir tas, ko tik ļoti nepacietīgi gaidu. Bet es zinu, ka tad kad tas atnāks, manā sejā atkal būs tas one-of-a-kind mirdzums, kas ir viena mana varen reta parādība.
Lūk tā. Tas lūk ir tas, kas man pietrūkst lietainās dienās. Bet lietus drīz pāriet un asfalts tikai vēl kādu laiku ir slapjš. Un tad atkal ir saule, kas visas mazās lietus asaras spēj aizslaucīt prom. Es ticu - es gaidīšu.