"Vai nu pēdejā laikā pasaule ap mani sākusi griezties ātrāk, vai nu es pēkšņi esmu palikusi par 30 gadus vecu sievieti."
Es skaidri atceros, ka bērnībā tu biji pats foršākais, ja varēji visiem paziņot, ka vecāki tev pirks riteni. Tad nu visi tavi draugi ar nepacietību gadiīja to dienu, kad paši varēs iztestēt tavu jauno pirkumu, varbūt uz kādu dienu aizņemties, citreiz kopā pabraukāties. Tagad, no tā laika, ko varu saukt par 'bērnības pašu plaukumu' ir pagājuši nu jau 14 gadi - un lietu būtība ir nedaudz mainījusies.
Tagad tu esi uzmanības centrā, ja vari pateikt - 'Mēs precamies' vai, vēl labāk, 'Man šķiet, esmu stāvoklī'. Kā lūdzu? Kad tieši bija tas brīdis, kad, banāli un reizē tēlaini izsakoties, 'Riteni nomainīja bērns' ? Tagad daļa draugu precas, vieni jau ir gaidībās, otri ir gaidībās, lai precētos, citi kopā jau paspējuši saplānot pensiju fondus. Nē, es nesūdzos. Viss ir kārtībā ar tiem pāriem, kas jau sen ir kopā, jau sen plāno, ir sakārtojuši visu sev dzīvē tā, lai tagad būtu laiciņš kaut kam jaunam dzīvē. Šos cilvēkus redzot, man neviļus sejā iezogas smaids. Ir tik patīkami redzēt laimīgu pāri, kas vēlas spert soli uz priekšu un veidot ģimeni, kopā celt ģimenes māju un pavadīt saulainās dienas ģimenes lokā. Tas taču ir skaisti! Bet te nu nāk tā daļa, par kuru es labprāt pati sev pasūdzētos.
Meitenes cenšas pieaugt daudz ātrāk, cenšas visu sagrābt uzreiz, tādā veidā zaudējot daļu savas jaunības, kas būtu jāizbauda ar vieglu galvu (jo neviens īsti taču negrib vecmāmiņu, kas savos 60 gados pa māju staigā viegli caurspīdīgā zīda halātiņā, dzerot Martini un otrā rokā turot 'Cosmopolitain'). . Esot vēl jaunām, meitenēm vajag daudz uzmanības no draudzeņu puses (lai vienmēr varētu 'nolaist kādu baumu') un vēl vairāk no stiprā dzimuma puses (mēs taču sievietes - dievietes..). Augot mainās prioritātes - ar to, ka saejies ar 11.klases puisi vairs nepietiek. Drīzāk saņemsi daudz nesaprastu skatienu un sarauktu uzacu. Tagad ir vēl vieglāk. Tev pat īsti nav jābūt kopā ar nevienu, lai viegli pateiktu "Esmu stāvoklī, mīļās!" Un re kā tu pēkšņi esi kļuvusi par apspriestāko tēmu draudzeņu lokā. Negarantēju gan tik lielus panākumus vīriešu lokā, gluži pretēji, tur tas starp taviem draugiem visdrīzāk izsauktu vai nu bažas par to 'kad-es-viņu-tur-īsti-pēdējo-reizi-satiku-klubā' vai nu "Eu, vēl viena noslēdza apli".
Nesen nejauši uzgāju bērnības draudzenes profilu iekš FB. Precējusies, gaida bērnu, dzīvo kaut kur Dānijā. Un re kā viņai tas sanācis - pietam, par mani 3 mēnešus jaunāka. Apsteidza tomēr. Es sajutos galīgi neproduktīva un nederīga savam vecumam. Sajūta pārgāja pēc tam, kad ieraudzīju, ka augstskola nav pabeigta. Vismaz tur es vēl priekšā turos. Nav vēl viss zaudēts!
Otra galējība ir vecuma marazms. Labi, ko nu tur vecuma. Sievietes ap 30, kas ir nedaudz aizballējušās ar gadiem, sāk saprast, ka ir pavisam vienas un vientuļas. Vēl trakāku visu padara viņu 'tās stulbās draudzenes iekš FB', kas ik pa nedēļu liek bildītes ar saviem bēbīšiem un mājām, tā šīs vecuma grupas vientuļās sievietes pavisam novedot līdz 'Būšu viena - būs man dārzs'. Tad nu tiek laikots viss, kas saistīts ar bērniem, suņiem, kaķiem, slotām, cepešiem, trauku mašīnām un pa reizītei kāds sievietes-dievietes citātiņš, lai neaizmirstu, kas tad mēs te īsti esam! Arī šīs sievietes gaida. Gaida, kad tad beidzot būs tas princis baltā zirgā, kas izskatās, ka savus gadus 5 jau maldās, jo ir spītīgs un kaut kur paņēmis nepareizo pagiezienu - citiem pazīstams kā 'Nu-tad-beidzot'.
Bet kopumā, princips jau paliek tāds pats. Kāda starpība, ko gaidīt - riteni, kāzas, bērnu. Galvenais jau ir tas, ka vari pateikt, ka kaut ko gaidi, likt citiem gaidīt ar tevi. Sajusties atkal kā svarīgākā dienas tēma. Bet kas tad īsti notiek tad, kad beidzot sagaidi?