Es bieži uzvedos kā maza meitene. Es dažreiz gribu daudz un citreiz par daudz. To 'par daudz' daļu es pati bieži vien piefiksēju un parasti atkāpjos no savām vēlmēm. Bet citreiz - es vienkārši gribu tieši tik daudz, cik man pienākas.
Lietas, ko es gribu pat īsti nav materiālas. Tās ir uz doto brīdi vēlētas garīgas lietas. Tādas lietas vēlas ikviena sieviete, lai cik dzelžaina un neaizsniedzama izskatītos viņas āriene. Ir kaut kāda norma, ko mēs varam iegūt, teiksim, nedēļas laikā. Kad norma ir piepildīta, viss ir kārtībā. Kad tā nav - tad sākam just šaubas, par sevi, par citiem, nejūtamies gana labi. Un neviļus sākam meklēt iespējas, kā šo normu piepildīt. Un ja tā godīgi, tad pašpārliecinātai, spēcīgai sievietei, šo normu piepildīt ir visai viegli. Smaids tur, smaids te un komplimentu jūra var vērties. Un beigu beigās saprotam, ka ik reizi, kā jūtam, ka viss nav kārtībā - mēs meklējam mierinājumu citur. Un ja nu gadījumā saprotam, ka tā pat ir labi? Dzirdēt labus vārdus, komplimentus ikvienai ir patīkami. Un ja nu tas aiziet par tālu? Ja citu vārdi sāk šķist skaistāki par tiem, ko mīli, bet nedzirdi vairs tik bieži? Vienas šaubas rada citas un loks nekad nebeidzas. Tā jau laikam ir - laba nekad nevar būt par daudz. Gribas vēl. Gribas būt cildinātai, mīlētai, lolotai. Un tad vienā brīdī pasaka pazūd, un pašas saprotam, kur esam iepinušās. Tad paliek divi varianti - vai nu ātri visu sevis izveidoto nekārtību sakopjam un par to nekad vairs nerunājam, vai padodamies vēlmei. Parasti gan tie visi skaisti uzburtie sapņi galvā pāriet paši no sevis. Bet pacilājums paliek.
Un tad atkal viss ir kārtībā. Atkal esam laimīgas un enerģijas pilnas. Līdz tai nākamajai reizie, kad prātā atkal neviļus parādīsies tā doma, ka ir jauki saņemt komplimentus un dzirdēt labus vārdus.