Brīvība ir plašs jēdziens. Tā ir ikviena iespēja katru rītu pamosties un izlemt savas dienas gaitu. Tā ir iespēja paust savus uzskatus un uzklausīt citu viedokļus. Tas viss, protams, ir skaisti. Bet kā tad paliek ar brīvību attiecībās?
Sāksim ar to, ka 'attiecības' jau pašas par sevi īsti nav brīvība. Uzsākot ar cilvēku attiecības, mēs jau atdodam daļu savas brīvības. Tagad mums ir cilvēks, kas vēlas zināt kur mēs esam, ko daram, ko ēdām vakariņās un vai esam silti saģērbušies. Šis cilvēks kļūst par mūsu labāko draugu, ar kuru tad arī vēlamies pavadīt lielāko daļu sava brīvā laika, jo tas mums pašiem sagādā prieku. Un tur pazūd vēl viena mūsu brīvības daļa. Esot attiecībās, mēs atdodam sevi visu tam vienam cilvēkam. Es nerunāju par tiem pāriem, kas ir kopā aiz neko darīt. Tad šķirās. Tad saiet atpakaļ. Tad apprecas. Tad piedzimst bērns. Tad kādu rītu pamostas ar domu 'Es Tevi nemīlu', un beigās atkal ir sveši cilvēki. Un tas viss - aiz neko darīt.. Nē. Es runāju par tiem pāriem, kas ir nobrieduši attiecībām. Cilvēki kļūst atkarīgi viens no otra, bet šī atkarība ir tikai iedomāta. Īstenībā, neko jau tas nemaz nemainītu, ja kādreiz vieni paši aizietu uz kino, bez otras pusītes. Dzīve neapstājas. Mēs vienkārši sākam otru cilvēku uzskatīt par daļu sevis. Un tad - ir par tālu.
Tā ir pirmā galējība. Mēs kļūstam privātīpašnieciski. 'Kur esi, ar ko, ko dari, kāpēc ar VIŅU?'. Bet visvairāk visu spēj nogalināt vārdi 'Es Tev aizliedzu'. Pirmā doma ir 'Kā man kaut ko kāds var aizliegt?'.. Tas arī ir tas brīdis, kad saprotam, ka mums ir atņemta brīvība būt mums pašiem. Un ar katru 'Es Tev aizliedzu', aizliegtā lieta kļūst vēl iekārojamāka, lai arī kas tas būtu. Rodas dusmas, nepatika, spītība, aizvainojums, kas viss noved pie strīda, jo mēs nesaprotam, ka atņemam viens otram mūsu iedomāto brīvību. Beigu beigās, viens otram aizliedzam visu, un brīnamies, kāpēc, ja viss sliktais ir aizliegts, mums tik un tā ir tik daudz strīdu.
Otra galējība ir par daudz brīvības. Vai tad es tikko nesāku rakstīt par to, cik brīvība ir svarīga? Nē, jūs neesat sapratuši pareizi. Vīriešiem patīk vienkārši atpūsties. Viņiem patīk ar draugiem aiziet uzspēlēt biljardu, parunāt par mašīnām, pasmieties, brīžiem patēlot bērnu un vienkārši izdarīt kaut ko muļķīgu. Un ne jau vienmēr viņi atrodas klubā, meklējot jaunāku, smukāku, slaidāku meiteni par tevi. Es saku 'ne jau vienmēr', jo nezinu kā ar visiem mūsu bāleliņiem, bet par daudziem to, ka viņi vienkārši vēlas atpūsties (dažreiz arī no tevis), var teikt droši. Un tur sastopas šīs divas galējības. Meitenes, kas vienmēr uztrauksies un domās, ka tiek krāptas. Un meitenes, kas vīriešiem visu to atļaus darīt. Otrās neapšaubāmi izklausās daudz patīkamākas. Bet arī tur var maldīties.
Puisis, atnācis mājās no jauki pavadīta vakara ar puišiem, apskauj meiteni un saka:
" Mīļā, tu man esi vislabākā. Ļauj man satikties ar puišiem, iedzert alu, palikt vēlāk bārā. Tu man atļauj iet kur es vēlos, nekad neizprašņā par meitenēm, kas bija ballītē. Nedusmojies, ka aizkavējos darbā. Nesūdzies, ka dāvinu tev par maz ziedu. Nedusmojies, ja aizmirstu kādu mūsu gadadienu, jubileju vai citus svētkus. Nedusmojies, ja meitenes man pievērš uzmanību. Tu mani tik labi saproti. Es tevi mīlu! "
Un viss ir kārtībā. Puisis ir laimīgs, meitene nesūdzās vai otrādi. Strīdu nav. Un nav arī nekā cita. Ir robeža ko cilvēki bieži palaiž garām. Robeža starp 'brīvību' un 'vienaldzību'. Tā nav brīvība, kas šajā gadījumā puisim tiek dota. Tā ir vienaldzība. Tas ir tad, kad cilvēki ir kopā, lai vienkārši būtu ievilkts ķeksītis dzīves sadaļā: OTRA PUSĪTE. Un ir pilnīgi vienalga, kur tā pusīte atrodas, ko dara, ar ko ir kopā un vai vispār tā ir sirds pusīte vai pusīte no šorīt brokastīs apēstās sviestmaizes.. Kāda starpība. Bet cilvēki tā ir laimīgi. Katram ir tas, ko viņš grib, lai tas būtu vai nu ievilktais ķeksītis vai iedomātā brīvība.
Un kāpēc es par to rakstu? Vienkārši tāpēc, ka ar to ir nācies saskarties tik daudz, ka nezinu, vai apkārtējie paši par to ir kādreiz aizdomājušies. Es pati nezinu, vai es atņemu vai dodu brīvību. Man ir mani uzskati par to, kā es vēlos tikt saprasta attiecībās un respekts pret to, kā vēlas justies mana otra pusīte. Es esmu droša, ka varu uzticēt sev sasāpējušos problēmu savai otrai pusītei un viņš mani atbalstīs. Es esmu droša, ka viņš man uzticas, kad kādu vakaru izklaidēties dodamies atsevišķi, tāpat kā es viņam. Tas ir vienkārši tāpēc, ka zinu, ka nav ko satraukties par notikumiem, kas vēl nav notikuši vai vispār nenotiks. Un ja arī notiks - tad arī būs īstais laiks, kad uztraukties. Visam ir savs laiks. Aizpildot esošo laiku ar liekiem uztraukumiem par to, vai netieku krāpts ir muļķīgi, jo zaudētājs jebkurā gadījumā būsi tu. Vai nu tas būs laika ziņā, vai zaudējot savu otru pusīti.
Man interesē, kā šī diena ir pagājusi manam mīļotajam cilvēkam. Es vēlos zināt, vai viņš ir apmierināts, dusmīgs, bēdīgs vai priecīgs. Bet pats galvenais - es gribu, lai viņš ir laimīgs. Un visskaistāk ir tad, kad no rīta pamostoties un ieskatoties viens otram acīs, abi klusībā saprotat, ka esat laimīgi būdami kopā.
Tā tam jābūt. Vismaz manā pasakā.
— Zane.