Nu tad beidzot ir mans veselības mēnesis. Decembrī tika uzēsts tik daudz, ka pilnīgi ātrāk gribējās sagaidīt janvāri, lai tad beidzot varētu ēst veselīgi. Tā nu no manas šī brīža ēdienkartes pa lielam ir izslēgts viss. Tā kā es teicu 'pa lielam' tad tomēr kaut kas vēl ir palicis. Jau nedēļu esmu uz diētas un varu teikt, ka nav nemaz tik grūti. Mazās šaubas iezogas tad, kad mājās parādās cepumi (kaut esmu visus brīdinājusi, ka šī lieta ir aizliegta), bet tā viss ir ok. Tagad par dienas galveno lietu ir kļuvusi ēšana.

Tātad, iesāku es precīzi ar 60.6 kg. Jap. Tieši tik es svēru pēc Ziemassvētku un visu citu dizmšanas dienas mēneša - Decembra. Šodien laikam jau ir kāda 7. diena. Precīzi nezinu. Taču šobrīd mans svars ir 57.2 kg. Nav slikti -2.8 kg 7 dienās.

Lielu atbalstu man sniedz mans puisis, kurš nevis, skatoties kā ēdu lapas, ēd burgerus vai hotdogus, bet gan arī ar mani ievēro veselīgas ēšanas principus. Arī Valdim ir pietiekami liels stimuls, jo no sākuma 84.4 kg viņš jau sver 82.3 kg. Mūsu mērķis nav aši tikt pie laba cipara un tad pārtraukt. Nē, nebūt. Mums, protams, abiem ir savs 'goal weight' un tas man ir 55.0 kg, bet Valdim precīzi 80.0 kg. Lēnām pierodam pie veselīgas ēšanas un tad vēl klāt nāks vingrojumi un sporta zāle (Janvārī vienkārši visi abonamenti maksā x2). .

Tātad, kas ir tas ko esmu iemācījusies:

Ēst vajag un vajag daudz. Galvenais ir ēst pareizos ēdienu pārīšus. Gaļu ir jāēd kopā vai nu ar dārzēņiem vai salātiem. Vislabākie ir sautēti dārzeņi. Ja ļoti vajag garšvielas, klāt var likt piparus, bet sāls nav vēlams.

Zivis ir lieliskas. Tajās ir tik daudz olaltumvielu un proteīnu kā nevienā citā ēdienā. Zivs gaļa nav smaga un nenoslogo gremošanas sistēmu. Tādas zivis kā lasis un tuncis vispār ir zivju karalienes, jo, pareizi pagatavotas, tās satur ļoti maz kaloriju, bet pretī dod kaudzi proteīnu un olbaltumvielu. Zivju produkti arī šobrīd ir mani mīļākie produkti.

Kaut kas ir jāziedo. Vajag vispār aizmirst tādus produktus kā kartupeļus, makaronus, baltos rīsus. Vaina, piemēram, nav pašā kartupelī, bet gan tajā, ka kartupelis uzsūc taukus, līdz ar to kļūst grūtāk sagremojams ēdiens. Kartupeļus nav ieteicams lietot kopā ar gaļu, bet ieteicams ēst kopā ar svaigiem salātiem (ko neviens nedara).

Saldumi būs vecumdienās. Droši varam aizmirst jebkādas šokolādes, našķus, koņčiņas, košļenes, cepumus un ledenes. Tā teikt, Nothing tastes as good as fit feels.

Augļiem un dārzeņiem vajadzētu būt reliģijai. Tā ir. Tik daudzas pasaules sievietes un vīrieši pērk tievēšanas tabletes, veic operācijas, bet tas neko nedod. Ir jāmaina sava uztvere un domāšana. Ir tik daudz augļu, kas palīdz organismam attīrīties no nelabvēlīgajiem toksīniem tādā veidā padarot cilvēka organismu par tādu kā 'tīru metro staciju', kurā ātri uzņemt pasažierus (ēdienu), iekasēt no tiem brauciena maksu (paņemt labās olbaltumvielas un ogļhidrātus) un ātri aizgādāt tos prom. Par manu labāko draugu ir kļuvis greipfrūts. Īstenībā, fantastisks auglis. Ar to var remdēt izsalkumu, tam ir izteikta garša, tas ātri dedzina organisma kalorijas un ceļ organisma imunitāti. Tādos dārzeņos kā brukāni ir tik maz kaloriju, ka pat ar veselu burkānu maisu nepietiktu, lai uzņemtu dienas kaloriju devu. Tad kāpēc gan neapvienot vairākus veselīgus augļus un dārzeņus vienā ēdienreizē un dienas laikā uzņemt mazāk kaloriju nekā pēc viena burgera?

Daudz ko esmu iemācījusies, daudz kas vēl jāizmēģina. Es vēlos ēst veselīgi un, kamēr esmu jauna, uzturēt savu ķermeni labā formā :)

Читать на Вьюи...

Latvijā ir notikusi viena no pēdējos gados smagākajām traģēdijām. Sēro visi - tuvinieki, radi, draugi, garāmgājēji un pat sveši cilvēki, kas nav tieši saistīti ar šo notikumu. Arī es pēdējās dienas jūtos nomākta, neapmierināta un bezspēcīga. Bet šis nebūs raksts par to, kā mums būtu jābūt 'Vienotiem' vai 'Vainīgajiem jāsaņem sods' vai 'Kāpēc jūs nesērojat par Sīriju?'. Šis ieraksts būs par cilvēkiem. Par tiem, kas 'sēro'. Par tiem, kas 'raud'. Par tiem, kas 'ziedo'. Kāpēc '' ? Tāpēc, ka tas viss ir viens liels teātris.

21. novembris bija smags vakars visai Latvijas tautai. Viens pēc otra tika veikti telefona zvani, lai pārliecinātos vai ar mūsu tuvajiem viss ir kārtībā. 22. novembra rīts bija grūts rīts, beidzot apjaušot, cik tieši lieli ir nevainīgo cilvēku zaudējumi. 22. novembra vakars, toties, iesāka garīgi slimo cilvēku sērgu, kas turpinājās visu 23. novembri, un turpinās vēl joprojām.

Tātad, viss ļoti skaisti sākās ar interesantiem tekstiņiem, ko mani (atļaušos Jūs saukt tieši) daži galīgi stulbi paziņas (kuri visdrīzāk arī uzskata, ka Lohnesa briesmonis ir kāds īsts, izmirstošas sugas pārstāvis) sāka retvītot sociālajā vietnē Twitter. Tekstiņš ir rakstīts 'Paint' lietojumprogrammā ar šriftu 'Comic Sans'. Tā doma ir par to, ka kāds zēns esot itkā bijis lielveikalā ar savu tēvu pirms iebrucis jumts. Tad puisēns esot izgājis ārā, atpakaļ neesot laists, kasieres sākušas pamest veikalu un tad notikusi traģēdija. Jau izklausās nedaudz neticami, ne tā? Bet šeit seko kroņa teikums, ko noteikti rakstītu cilvēks, kas tikko ir zaudējis kādu sev piederīgo: "Viņam bija pilnīgi izšķaidīta galva"….. Man vienkārši trūkst vārdu. Pat ne gluži 'trūkst vārdu'. Drīzāk ir tik daudz, ka man ir grūti izvēlēties labākos (nelamājoties). Pirmkārt, visu pēc kārtas.

• Traģēdijas brīdī, veikalā varēja ieiet un no tā iziet jebkurš. Nebija tādu cilvēku, kas nelaistu kādu iekšā vai ārā.
• Kādas kasieres? Kur skriet ārā? Neviena kasiere nekur neskrēja.
• Kroņa teikums. Vai nu kaķis ir pārgājis pār klaviatūru, un tā rezultātā, burtu kombinācija ir izveidojusi šo neaprakstāmi retardēto teikumu vai to ir rakstījis ne vecāks kā 10 gadus vecs bērns, kura nedēļā noteikti netiek palaists garām neviens tv3 ceturtdienas 'Vakara grāvējs' un, kura fantāzija vēl joprojām spēj ļoti izteikti 'lidot'. Pieaudzis, racionāli domājošs un visādi citādi funkcionējošs cilvēks šadu teikumu (jo sevišķi par kādu savu ģimenes locekli!) nekad nebūtu rakstījis, kur nu vēl ievietojis sociālajos tīklos!
• Kāpēc lai sērojošam cilvēkam viena no prioritātēm būtu publicēt ko tādu sociālajos tīklos?!

Otrs fenomens ir tāda paša tipa tekstiņš, arī veidots a la 'Paint'. Šoreiz runa iet par meiteni, kas itkā palūgusi savai mammai aiziet pēc saldējuma (Novembra vidū) uz veikalu, un, kad tā nav pēc ilga laika pārnākusi mājās, skrējusi uz 'Maximu', kur bija noticis tas, kas bija noticis. Tālāk seko virkne salkanu teikumu, kur meitene itkā prasa policistam vai tiešām tas ir noticis un netic, ka tā ir taisnība. Tātad. Sāksim?

• Saldējums? Novembra vidū?….
• Vai tiešām, ja nebūtu sazvanāmi vecāki, kāds BĒRNS, skrietu uz veikalu tos meklēt? Un kāpēc tieši uz šo veikalu?
• Atkārtojos, bet vai tiešām, cilvēks, kas zaudējis pašu tuvāko, to tulīt ņemtu un liktu Twitter vai draugiem.lv?? Nu vai tiešām?!

Trešais pārsteigums bija cilvēku vēlme izmantot traģēdiju sava tēla spodrināšanai. 22. novembrī tika atvērti ziedojuma konti un publiskoti ziedojuma telefoni, ko izmantojot, bija iespējams ziedot naudiņu traģēdijā cietušajiem. Viss ir ļoti labi un liels prieks par tiem cilvēkiem, kas nesavtīgi ziedo citiem neko neprasot pretī. Bet vai prasīt pretī var tikai mantiskās vērtības vai naudu? Nē, cilvēki ir ļoti labi iemācījušies prasīt pretī glaimus. Sociālajā portālā draugiem.lv ir parādījušies cilvēki, kas ne tikai ziedo (kas ir labi), bet arī nekautrējas visiem palielīties ar to (kas vairs nav tik labi). Ziedojuma mērķis ir nesavtīgs - daļas savu līdzekļu atdošana cilvēkiem, kam šobrīd tie ir vairak nepieciešami nekā Jums jauna audio sistēma. Bet daži cilvēki to pārprot, un izmanto situāciju, kad (varbūt) reizi mūžā tie ir ziedojuši, lai saviem draugiem ar to palielītos (jo sevišķi, ar summu, kāda tikusi noziedota), tāpēc tiek speciāli uztaisīts 'screenshots', augšupielādēts tas sociālajos portālos ar sekojošajiem haštagiem: #prayforlatvia #AizdedzuSveci #maxima #zolitude #EsZiedoju. Stulbi. Darot tādas lietas, nekas nav jāgaida pretī. Pat vienkāršs 'Paldies' ne. Tu to izdari, varbūt jūti sevī gandarījumu par izdarīto, dzīvo tālāk.

Un vēl mans paziņu loks protams neiztiktu bez liekuļiem. Man pat padomā ir kāda īpaša persona, pēc kuras tad nu veidošu kopējo aprakstu. 21.11.2013 vakarā, pēc plkst. 23:30, kad jau vismaz 70% Latvijas zināja par negadījumu, tiek liktas bildes ar to, kā dāma gatavojas atzīmēt ceturtdienu (21:00) un atzīmē ceturtdienu (ar ballīti vienā no Rīgas naktsklubiem). Nākamajā dienā, protams, metiene ir tik aktīva (ja ne pati aktīvākā) linku publicētāja, viedokļa izteicēja, bilžu šērotāja visā internetā! Protams, tiek nomainīta arī profila bilde uz sarkan-balt-sarkano karogu ar sēru lentu un komentāru sadaļā - meiteni vispār nepārspēt.. Dzīvojot zem fakin' akmens Bolderāja skumjākajā nostūrī par traģēdiju nevarēja nezināt! Izejot uz ielas visi (!) garāmgājēji par to runāja! Runāja mikriņa šoferi, pārdevējas, tantuki parkā un es nebrīnos, ka masāžas salonu meitenes pat par to runāja ar klientiem darba laikā! Bet galvenais jau ir parādīt citiem to, cik tu esi žēlsirdīgs cilvēks citiem. Un tas man liekas sekli un liekulīgi. Kāpēc es esmu tik nosodoša? Tāpēc, ka es šo cilvēku pazīstu dzīvē, un, lai ko nu šis cilvēks darītu, tādā traģēdijā visdrīzāk ne santīmu neziedoja, nepalīdzēja un vispār pat nebija tur. Žēl tādu cilvēku, kas ikdienā spodrina savu masku.

Es saprotu, ka varbūt izsakos par skarbu. Ir daļa cilvēku, kas nezin kā palīdzēt, un varbūt tiem liekas, ka nomainīt profila bildi sociālajos tīklos uz melnu lentīti vai nošērot kādu tvnet.lv rakstu ir mazākais, ko var darīt. Tas ir citādāk. Šie cilvēki jūt līdzi un nezin, kā lai palīdz vai kādus vārdus teikt tiem, kas zaudējuši kādu. Un tā ir viņu palīdzības izpausme. Bet runājot par tiem liekēžiem, ko personīgi pazīstu, un, ko zinu, ka citu acīs tikai mēģina sevi padarīt baltus, šiem cilvēkiem man ir zudušas jebkādas respekta paliekas, kas nu manī pret tiem vēl bija saglabājušās..

Читать на Вьюи...

"Cilvēki, kuri neiet laicīgi gulēt, bet biežāk paliek nomodā naktīs, biežāk ir inteliģenti; tas tiek saistīts ar pastiprinātu smadzeņu darbību, kas neļauj aizmigt."

Mani tik ļoti sasmīdina tas, ka šāda veida tekstus (it īpaši tos, kur tiek cildināta paša gudrība/skaistums/lepnums) visos sociālajos tīklos 'posto' tie cilvēki, kuriem nu tiešām nav nekā no tā…

Tā kā šis ir mans personīgais blogs, ko Jūs varat lasīt vai nē (labāk jau nē, tāpēc nevienam īsti nesaku, ka man tāds ir) atļaušos izteikt savu viedokli. Konkrēto citātu ierakstījusi meitene. (#1) Pirmais, kas nodod to, ka nekas no citātā minētā nav saistīts ar viņu ir viņas gaišie, balinātie mati. (#2) Tiem ir arī pieaudzēti vēl blondāki un garāki mati. (#3) Meitenes profila bilžu galeriju veido tikai (un uzsveru vārdu tikai !) bildes no klubiem, bāriem, ballītēm, kur meitene dejo Go-Go un ir tērpusies ar kaut ko, kas izmēros nepārsniedz Kleenex kabatslakatiņu. (#4) Visi nākamie citāti ir no tādiem pasaulē pazīstamiem filozofiem kā Parisa Hiltone un Dž.E (es esmu pārliecināta, ka meitenei vispār nav ne jausmas, kas to īsti ir teicis). (#5) Meitenes dzīves vieta ir norādīta 'New York, New York' - es domāju, ka Purvciemā ne visi vēl zin šo anglisko apzīmējumu rajonam, kur dzīvo visi 'purvciemieši'. (#6) Profila bildes fonu rotā uzraksts 'Fuckin Princess' - šis pat komentārus neprasa.

Manā paziņu lokā ir daudzas inteliģentas, koptas, skaistas un labi ģērbtas sievietes, kas varbūt kādā ballītē iedzerot nedaudz par daudz sliktākajā gadījumā pazaudēs kurpei papēdi - bet ne jau savu pašcieņu. Šī noteikti nepieder viņu kategorijai, lai arī cik diennaktis neietu gulēt un 'celtu' savu intelektu… Katra muša jau reiz sapņojusi būt skaists taurenis - bet viss, kas tai vislabāk sanāk, pa mēsliem dzīvoties vien ir.

Читать на Вьюи...

Par ko gan cilvēki uztraucas mūsdienās? Pārsvarā par to, ka paši, ģimenes locekļi, draugi vai kolēģi, darbinieki, valsts institūcijas nedara kaut ko. Un nedara kaut ko laikā. Vai vispār nedara. Piemēram, mans suns nedara vairāk par 5 trikiem. Bet arī - NEDARA! Nu kā lai tu mierīga sēdi, ja nekas nav padarīts. Trauki nav novākti, miskaste nav iznesta, tavs iesniegums nav izskatīts jau noteikto 5.dienu…

Tās lietas, kas šobrīd visvairāk uztrauc mani ir sekojošas. Pirmā noteikti ir VID darbība. No savas pieredzes varu teikt tikai to, ka VID strādā pārsvarā tantuki, kas pārzina tikai savu darba galdu. Tā teikt, ja tantiņas darba galda pildspalvas un zīmuļus pārliktu otrā galda pusē, papīru kaudzi novietotu vairāk pa labi un galda lampiņai nomainītu spuldzīti uz ekonomisko - VID darbība apstātos. Es neko nesaku, tantuks savā jomā zina, ko darīt. Bet arī līdz tam vēl ir jātiek. Kad tu ierodies VID ofisā, ar visiem aizpildītiem dokumentiem, gatavs tos iesniegt, un tantukam pajautā vai tos varētu nodot tālāk, iesnieguma apstiprināšanai, seko neapmierināts skatiens ar sejas izteiksmi "man nemaksā tik daudz, lai es to darītu", tad vēl daži jautājumi par to, vai tu tiešām visu esi aizpildījis, lai gan jau sākumā to pats pateici, un tikai tad tantuks vispār sāk tevi uztvert nopietni. Viss ok - saprotu, ka uz šo iestādi nāk pietiekami daudz dunduku, kas (labi ja) zin tikai to, ka jāmaksā nodokļi, ja tu oficiāli strādā. Bet tāpēc jau nav katrs jāsveicina tieši kā viens no dundukiem. Kamēr tantuks kopē tavus dokumentus, var uzzināt daudz ko jaunu, no blakus strādājošo tantuku sarunām. Piemēram, pagājušajā reizē es uzzināju, ka viena no 'Ugunsgrēkā' atveidotajām sievietēm esot prostitūta, jo iepriekšējā sērijā pieprasījusi naudu par saviem pakalpojumiem (!) Tantuki bija pat vairāk kā sašutuši.

Bet arī pat tad, ja veiksmīgi esat iesniedzis savus dokumentus un uzzinājis junākās tenkas - pat tad viss vēl nebeidzas. Gribat iegūt EDS, kas būs obligāts no nākamā gada? BRING IT! VID jums, protams, apsola, ka 5 darba dienu laikā jūsu iesniegums tiks izskatīts un tiksiet piereģistrēts sistēmā. Protams, ka pēc 5 dienām nekas vēl nav noticis (pieņemu, ka tantuku darba galdu kārtība bija sajaukta) un, kad beidzot zvanat uz VID lai jautāju 'Kas-par?' tad jūs pāradresē uz vēl vismaz 2 citiem cilvēkiem, jo izrādās, ka 'tas nav mans darbs' un 'tā nav mana kompetence'. Kad nu beidzot tiekat pie īstā iesniegumu daļas S enseja, tad izrādās, ka jūsu iesniegums nav pat vēl apskatīts. Bet viss tīri ātri atrisinās, kad paaugstinat savu balss toni un paužat ļoti lielu neapmierinātību. Tad uz e-pastu atnāk apstiprinājums 7 minūšu laikā.

Tikpat forša ir jūsu D-deklarācija, ko VID pamanās palaist garām veselus 6 mēnešus. Kad beidzot uzzinat, ka visiem D-deklarācijas nauda ir jau (vēlākais) augustā atmaksāta un zvanat VID, lai par to jautātu - klusuma brīdī, kamēr tiek sistēmā skatīts jūsu iesniegums, fonā var dzirdēt to pašu tantuku balsis, kas savā starpā apmainās ar tādām frāzēm kā 'ārprāc, tas taču pat vēl nav izskatīts' un 'mēs esam to aizmirsuši', un 'saki, ka drīz būs'.. Bet tad kad esat 1 dienu aizkavējies ar nodokļu maksājumu, tantuki to uzreiz pamana un zvana no paša rīta. #fanteiža

Otra lieliskā lieta, par ko es šobrīd uztraucos ir mājaslapa, kas man bija jāizveido. Es fiksi-fiksi izdaru savu darbiņu saistītu ar grafisko dizainu (7h no vietas pie PS6) un nosūtu visu manam koda guru. Ir pagājis aptuveni mēnesis un mājaslapa vēl nav, jo dažs labs vēl cīnās ar bug'iem kodā. Un protams visus pārmetumus dzirdu es. Šādos brīžos es sāku saprast kāpēc cilvēki slepkavo (ļoti pārnestā nozīmē, dārgie).

Nu labi, es pati neesmu enģelītis un citas reizes kaut ko aizkavējos izdarīt, bet cik nu redzu apkārt, tad pa lielam visiem ir pilnīgi vienalga, ko Tev vajag laikā. Termiņš? Fuflo! Bet paskat - tu kaut ko neesi izdarījis laikā? Nu tad lūdzu tev, pēc pilnas programmas…

Читать на Вьюи...

Ir kartējais svētdienas vakars. Te nu es esmu. Es, vīna glāze, silta sedziņa. Un viss, par ko es šovakar varu domāt ir tikai tas, ka nekas nav tā, kā tas liekas. Re cik ātri varēju ķerties vērsim pie ragiem. Bez liekiem ievada tekstiem.

Es skatos uz cilvēkiem, kas smaida, bet īstenībā tur naidu. Es skatos uz politiķiem, kas saka, ka strādā tautai, bet īstenībā strādā tikai katrs sev. Es skatos uz tēviem, kas saka, ka nav naudas, bet īstenībā to tērē tikai savām mirkļa iegribām. Tik daudz kas ir tāds vien 'make-believe'. Tu vai nu akli tici tam, ka viss ir tā kā tas izskatās, vai saņem vilšanos, kad tomēr sāc interesēties vai viss ir tik skaisti kā uz iepakojuma uzzīmēts.

Tad kāpēc, kad kāds mūs fotogrāfē, mums ir ieradums smaidīt? Cilvēki fotogrāfijās nesmaidot izskatās drūmi, norūpējušies, iedomīgi un visas citas sliktās īpašības. Kad skatamies fotogrāfijas, gribas redzēt tikai pozitīvu. Bet fotogrāfijas īstenībā ir vienas nejaukas, melīgas maitas. Kāpēc fotogrāfijās smaida cilvēki, kas apzaguši citus? Kāpēc smaida tie, kas ir darījuši pāri? Kāpēc fotogrāfijā tēvs ir aplicis roku sievai, ko iedzēris sit? Kāpēc māte, kas vairākas reizes izvēlējusies par labu savai nākotnei, nevis bērna dzīvībai, bildēs smejas? Ir tik daudz nepastāstītu stāstu, kas slēpjas aiz katras fotogrāfijas, aiz katra smaida, aiz katra kadra.

Katram kadram ir sava taisnība. Jā, tieši tā - sava taisnība. Fotogrāfija top sekundes simtdaļā, un tajā brīdī, tieši tajā mirklī, tā nemelo. Tā iemūžina to brīdi, kad cilvēks ir tieši tāds kāds viņš ir. Bet tā runā taisnību tikai par šo vienu sekundes simtdaļu. Kas notiek pārējās cilvēka dzīves sekundes simtdaļās - tas jau vairs nav šīs fotogrāfijas stāsts.

Tāpēc ir nedaudz jocīgi skatīties uz smaidošām bildēm, laimīgiem cilvēkiem, ja tu zini, ka laime sastāda tikai šo vienu sekundes simtdaļu. Un beigu beigās sanāk viens skaists fotogrāfiju albums, kur cilvēki smaida, ir laimīgi, mīloši. Bet tā taču ir - lielākajai daļai no mums fotogrāfiju albumi ir pilni ar laimi. Bet kas notiek tad, kad aizveram albumu? Dažreiz ir sev jāpavaicā - vai mana dzīve atbilst tam, ko gribu lai redz visi citi?

Читать на Вьюи...

Esmu galīgi slima. Sāp kakls, ir klepus. Jūtos briesmīgi. Es esmu sapratusi, ko šādās reizēs vajag. Vajag siltu tēju, vajag pilnu zāļu komplektu, vajag atbalstu un daudz mīļuma. Un ir ļoti grūti, ja tā nav un ja esi atstāta viena, tad kad esi visvārgākā. Jūties vienkārši aizmirsta. Bet tā laikam arī šobrīd vajag būt, jo sieviete nekad neatzīs to, ka kaut ko nevar pati izdarīt. Un tā laikam arī ir mūsu vislielākā kļūda un sliktākā īpašība. Es pieņemu, ka pēc laika būs citādāk..

Читать на Вьюи...

Kaut kad nesen runājām par to, kā tad tas viss ir sācies. Kurā brīdī cilvēki, kas ikdienā klausijās pop-rock un r'n'b dziesmas pārleca uz tādiem brīnumiem kā 'Noā un valis' un 'Iedomājies pūķus', kas šobrīd sev līdzi velk veselu industriju, kas pārsvarā sastāv no ļoti vecām vai izskata ziņā nonēsātām drēbēm, mantām un braucamrīkiem, tajā pašā laikā popularizējot kafijas kultūru un dārgas tehniskās ierīces. Tā teikt, neesi derīgs, ja tev nav vecmammas blūzes un tavā Erenpreiss nav groza, kur iemest Macbooku un iPhonu. Man gribas ticēt, kad tas lūzuma punkts sākās ar to laiku, kad populāri bija MGMT - Kids un 'punktu uz i' jaunās ēras sākumam uzlika 'Pumped up kicks', ja tādu salīdzinājumu var pieņemt kā atskaites punktu. Es šeit nerunāju par to mazo sub-kultūras slānīti, kas jau jaunās tūkstošgades sākumā parādijās ASV. Te vairāk runa iet par mūsu pašu letiņiem, kuriem tajā laikā VH1 un MTV vēl rādīja Britnijas un SUM41 hitus. Bet kāds sakars 'Baltajām naktīm' ar visu šo hipsternīcu? Vistiešākais.

Gandrīz katru mēnesi, vismaz 500m rādiusā ap vietu, kur dzīvoju, atveras jauna kafējnīca. Vislielākais noslogojums laikam ir posmā starp K.Barona, Dzirnavu un Tērbatas ielu. Tur ir atrodamas vismaz 2 Coffee-Inn, Caif Cafe, Costa Coffee, Gustava beķereja, Kūkotava un vēl šādas tādas vienkāršākas vietas, kur ātri ieķert kafiju. Coffee-Inn lieliski māk piesaistīt īsto auditoriju, kas uz turieni dodas ieķert kādu kafiju, iečekoties, nofotografēt Instagram, kā barista ir uztaisījusi zīmējumu un tad doties tālāk ikdienas gaitās. Bet Coffee-Inn šoreiz nav tas labākais piemērs. Šeit šobrīd ir lieliskas iespējas atīstīties mazajiem uzņēmējiem, jo savādāk es tiešām nesaprotu, kā tādas vietas kā Kaņepes kultūras centrs, kas atrodas pa pusei nobrukušā ēkā, bez remonta un ar vienu kafijas automātu, spēj iekasēt naudu?

Tātad Baltās nakts ietvaros, papsējām pabūt arī pēc maniem uzskatiem vis nesanitārākajā vietā visā Vecrīgā - Fontaine Deli Snack. Interjers šai vietai noteikti neizmaksāja vairāk par 1000ls. Pašai telpai remonts kā tāds nav veikts. Ir aizšpaktelēti caurumi, kārtīgi pa griestiem savilkti vadiņi uz lampām un dzesētājiem, šādas tādas Rozentāļu pirmkursnieku cienīgas bildītes, pāris ar zelta flakoniņu nopūstas karnīzes un ļoti dīvaina izskata krēsli - vietām ķeblis, vietām Luija XVI cienīgs dīvāns. Āra terase ir kaut kas vispār vesela raksta cienīgs. Visa zeme ir lipīga un slapja, jo lielākoties ir noleita ar alu. Turpat mētājas salātu lapas, gaļas strēmeles, un ļoti daudz fri kartupelīšu, ko acīmredzot kāds nav gribējis. Man tik ļoti žēl kļuva meitenes, kas strādā par viesmīli šajā uzņēmumā un kura, kārtīgi pildot savu darbu, visiem pienes ēdienu, bet pēc visiem jāvāc nost tā netīrība, kas atrodas uz zemes.. Bet kronis visam ir tie cilvēki, kas apmeklē šo iestādi. Un es to nesaku kā pirmo iespaidu. Nē. Diemžēl, ne pēc manas iniciatīvas, šajā vietā ir bijis jābūt vismaz 5 reizes un katru reizi, šeit notiek kaut kas vienkārši drausmīgs. Cilvēki vai nu sāk strīdēties pa visu ēstuvi, apvemj kaut ko, acu priekšā ar kailām rokām taisot virtuvē ēdienu paspēj pakasīt galvu vai paurbināt degunu vai vienkārši ir garīgi nelīdzsvaroti. Un šī nakts nebija izņēmums.

Šonakt darīšana bija ar iedzērušiem, galīgi nelīdzsvarotiem cilvēkiem. Konkrēti 2 meitenēm un vienu vīrieti, kuru gadi noteikti nebija vairāk par 23. Tik briesmīgus vārdus no jaunas meitenes mutes sen nebija nācies dzirdēt. Viņa 30 minūšu laikā man spēja uztaisīt tādu kultūršoku, kādu nebiju piedzīvojusi vismaz 5 gadus. Nevēlos tieši atkārtot viņas teikto, bet 30 minūtes notika strīds ar visu mūsu galdiņu par to, kāda ir mūsu katra orientācija, kurš ar kuru gulēs, cik mēs esam neizglītoti un nepieskaitāmi un ko mēs te vispār atļaujamies. Pirmās 10 minūtes bija diezgan smieklīgi klausīties ģeniālās frāzes, kas bira ārā no hipstermeitenes Ingas mutes. Bet pēc 15 minūtēm, kad sākām saprast, ka cilvēkam nav pilns kalendārs, tas jau sāka kļūt vienkārši skumji. Bet Inga nebija vienīgā ar nepieskaitāmības pakāpi. Tikpat nepieskaitāma bija Ingas vārdā nenosauktā iereibusī draudzene, kuru acīmredzami kaitināja, ka mēs meitenes, kas neiejaucamies strīdā, varam klusi smieties par to, ko saka Inga. Kad nu beidzot no iekštelpām atnāca trešais, minētais vīrietis, tad uz mirkli jau likās, ka abas iereibušās (neteikšu 'dāmas', jo tur bija ļoti tālu līdz šim titulam) šmaras (jau tuvāk) savāks un nomierinās. Bet nē. Te tikai viss sākās. Pats vīrietis nezinādams situāciju, uzreiz mūs visus nodēvēja par neandertāliešu baru, kas neko nesaprot un tūlīt izdarīšot mums vislielāko sodu. Sods bija tas, ka no futlāra tika izvilkta ļoti labi noskaņota vijole un nākamās 5 minūtes viņš pie mūsu galdiņa mums spēlēja vijoli (atzīšos, lieliski sanāca). Bet skats bija iespaidīgs - Vecrīga, Deli Snack, pusnakts, trijotnes galdiņš noliets ar alu un izmētātiem fri kartupeļiem, 2 meitenes, kas nepārtraukti runā par homoseksuāļiem un kurš ar ko te no mums guļ un vīrietis, kas tam visam pa starpu pie mūsu galdiņa spēlē vijoli. Es dodu 10 balles šim vatdafakam.

Pēc vijoles spēles, ko mēs gan atzinīgi novērtējām, vīrietis pasmējās un teica, ka mēs esam deģenerātu bars, kas neko nesaprot un, ka tas esot bijis sods. Tālāk jautājumu vairs nebija. Vēl vismaz 15 minūtes trijotne vēl turpināja runāt to pašu veco tēmu. Mēs gan vairāk neklausījāmies. Kad gājām prom, redzējām, ka trijotne jau ir paspējusi vārdiski apmainīties ar otru galdiņu, kur jau sākās nākamais strīds.

Mīļie, es jums galvoju, šāds hipsteru brīnums ir iespējams tikai Fontaine Deli Snack. Bet ko tad mums tur, mums jau šo subkultūru nesaprast.. :)

With love,
Zane.

Читать на Вьюи...

Šobrīd manas divas mīļākās pilsētas ir pārvērtušās par varenās krievu impērijas metrapolēm. Esot Rīgā, aptuveni 30% pašreizējo Rīgas automašīnu ir ar Krievijas numurzīmēm. Jūrmalā, no Majoriem līdz Dzintariem vienīgā dzirdamā valoda ir krievu valoda. Pat viesmīļi Jomas ielas kafejnīcās iesāk sarunu ar 'добрый день!' Esmu jau sen pieradusi dzirdēt gan savu dzimto valodu, gan krievu valodu ikdienā, protu runāt abās valodās un saprašanās man nerada problēmas, bet lūk viss šis te mani padara nedaudz skumju.

Un patiesībā, skumja, nevis dusmīga, es esmu, jo liekas kaut kā negodīgi. Tagad, lai saņemtu pilsonību vajag tikai naudu. Nopērc īpašumu pierīgā, iegādājies jaunāko mersi vai bembi un pa lielam, visi jau zin, kas tu tāds esi, kādā valodā tevi uzrunāt un no kurienes tu nāc.. Tu nedari neko valsts labā, jo nodokļus jau sen esi iemācījies apiet. Vienīgais, kur tas 21% spēj tevi panākt ir pērkot kārtējās 5 pudeles Ruskij Standart vienā no Rīgas atzītākajiem lielveikaliem, lai pēc tam varētu taisīt kārtējo ballīti savā izīrētajā Jūrmalas rezidencē. Un tad, kad galvenā gada sanāksānas ballīte visiem šiem tipa cilvēkiem Jūrmalā ir beigusies, tad pavisam viegli ir aizlidot atpakaļ uz mājām. Un man tas šķiet tik negodīgi! Mazā Latvija ir kā vasarnīca, kas 9 mēnešus stāv tukša un nevajadzīga, gaidot, kamēr saimnieki atbrauks, lai varētu pēc viņu patikas tiem izdabāt. Ko nozīmē tas, ka 11.novembrī NAV iespējams slēgt krastmalu, bet Jaunā Viļņa disenēm, kad krievu estrādes dziedoņi ar fonogrammām kliedz turpat blakus Rīgas Pilij, vienmēr atradīsies laiks noorganizēt to, ka satiskmi slēdz?

Es uzskatu, ka tas ir tik skumji un negodīgi. Tā tam nav jābūt! Latviešu tauta mūžu dienu bijuši zemnieku tauta - vai tad tiešām vēl nav saviem bērniem iemācīts, ko nozīmē vērtības un, ka nauda ne vienmēr spēlē galveno lomu, ja runa iet par mūsu pašu pašcieņu. Bet šeit nevar neuzteikt krievu centību. Ir jāmāk salikt visus cilvēkus visos pareizajos amatos tā, lai pēc tam bez problēmām varētu rīkot ballītes tur, kur paši gribu un mājas celt milzu platībās kāpu zonā. Tas nepārpotami ir daudzus gadus kopts talants.

Vai nevajadzētu būt tā, ka latviešu tautai nav jākrīt ceļos, lai izdabātu tiem, kam ir nauda? Un nauda Latvijai pašai ir! Tā vienkārši tiek nevienlīdzīgi sadalīta. To var saskatīt jebkur, kur skatās. Dažiem ir dots tik daudz, cik 3 mūžos nevar iztērēt, citi - mēģina nodzīvot vienu mūžu velkot kopā galus.. Un cik nožēlojami izskatās tie, kas vai no ādas lien ārā, lai šo 3 nedēļu laikā parādītu mūsu Maskavas viesiem, cik laipni mēs esam pret viņiem, ka tie mums ir kā piemēri no kā mācīties. Un tāpēc es nekad nevēlos pazemoties kāda priekšā, kam ir nauda, un nav nozīmes vai tu esi Kargins, Krasovickis vai Krutojs - manā uztverē, naudai nekad nebūs lielāka vērtība par to mīlestību, ko pret savu zemi man ir iemācījuši mani vecāki. Mana zeme - tā ir mans zelts.

Читать на Вьюи...

Es šodien sapratu, ka nav iespējams pārstrādāties. Cilvēks jūt pārgurumu tikai tad, kad ir pilnīgā bezdarbībā. Pat tad, kad tu tiešām vēlies kaut ko darīt, bet tev vienkārši neļauj. Šodien sapratu, ka tomēr nāksies pamest manu ideālo harmonijas aplīti un doties atpakaļ uz pilsētu pēc 3 nedēļu prombūtnes, jo es jūtu pārgurumu no atpūšanās. Cilvēkam ir nepieciešams justies noderīgam, lietojamam, vajadzīgam un šobrīd es jau jūtos galīgi nelietderīga.

Un mani padara skumju. Kas? Tas, ka mana otra pusīte strādā. Kāpēc? Tāpēc, ka es nevaru darīt neko, lai palīdzētu. Šobrīd. Ar nākotni jau tā kā viss būtu nokārtots un es palīdzēšu cik nu būs manos spēkos. Bet tagad? Ko darīt tagad? Un ar laiku sirsniņā iezogas nedrošības sajūta un skumjas. Esmu sapratusi tikai to, ka ir ļoti grūti strādāt, ja esi attiecībās. Tas, ko es visvairāk nevaru ciest ir fakts, ka jāiet gulēt vienai. Un ar laiku zūd viss prieks par attiecībām, ja lielāko daļu laika tāpat esi viens. Un tās ir pilnīgākās muļķības, ka vienam otru gribēsies vēl vairāk, ja būsiet atsevišķi. Kur tad paliek viss tas, kam bija jābūt pašā sākumā? Būšana kopā. Es neesmu īsti pārliecināta vai būšana kopā still applies, ja īstenībā abiem rit divas paralēlas dzīves ar citiem cilvēkiem mūsu ikdienā. Nav jau īsti arī laika vairs, kad gribēt vienam otru vairāk. Pusi laika strādā, pusi atpūties un vislabākā atpūta ir miegs. Tad es neredzu to kompromisu starp darbu un attiecībām. Tāda īsti nav. Kāds vienmēr ir nelaimīgs vai neapmierināts.

Nu un ko tad darīt? Nestrādāt vispār? Nē. Tas arī ir muļķīgi. Par daudz brīva laika, kā jau minēju, morāli nogalina. Es esmu daudz domājusi par to ideālo variantu un kā kam būtu jābūt. Manā gadījumā tas būtu tā, ka abi strādā vienādi. Ne jau vienā ofisā vai uzņēmumā, bet drīzāk no rīta 8.oo pieceļas, kopā paēd brokastis, kopā brauc uz darbu un tad katram ir savs darbīgais laiks un laiks pabūt kopā ar kolēģiem, klientiem. Tad pienāk vakars un ir laiks doties mājup, lai nevienam nav otru jāgaida. Kad nokļuvuši mājās, tad jau plāni kā kuram. Varbūt kopēji. Varbūt katram atsevišķi. Bet tā mazā dienas daļiņa, kas īstenībā nozīmē tik daudz ir pavadīta kopā. Un beigās, abi var doties gulēt. Es nezinu, varbūt tas nav kādam pieņemami, bet tā ir mana komforta zona, kurā es jūtos apmierināta. Neviena brīvība netiek ierobežota, ir laiks kopā, ir laiks atsevišķi, bet tās mazās ikdienišķās tikšanās, telefona zvani un sms liek atcerēties vienam par otru un to, ka esat viens otram nozīmīgi.

Un tā nerodas strīdi, neiezogas šaubas sirdī. Jo ar laiku, ļaujot otram darīt to, kas pašu apbēdina, pazūd prieks attiecībās. Kāpēc? Jo to aizvieto dažreiz pamatoti, dažreiz nepamatoti jautājumi. 'Kāpēc tik ilgi?' 'Kāpēc tik vēlu?' 'Ar ko?' 'Kāpēc atkal ir darbs?'

Ar šo visu es laikam gribēju pateikt to, ka man tūlīt sāksies viena vasaras daļa, kuru es vispār negribu. Bet tā jau vairs nav mana izvēle un mans lēmums.

Just go with it.
To the moon and back.

Читать на Вьюи...

Esmu iekāpusi nelielā harmonijas aplītī. Katru rītu pieceļoties, pa logu redzu priedes. Brokastīs varu ēst svaigas ogas. Es atrodos 5 minūšu gājienā no jūras. Un 10 minūšu gājienā no upes. Es varu sauļoties, peldēties, celt smilšu pilis un dzert kokteilīšus. Izklausās pēc neslikta Turcijas kūrorta, bet nē. Šī ir jau mana 3. (laikam) nedēļa dzīvojot Lielupes rezidencē. Un pavisam nav slikti reizi gadā aizbēgt no pilsētas, mašīnām, sastrēgumiem un cilvēkiem.

Es biju uzrakstījusi arī tālāk, bet sapratu, ka labāk, lai tas viss paliek manā mazajā, gaišajā galviņā :)

— Zane.

Читать на Вьюи...

Es esmu galīgi iztukšota. Sesija 24/7. Esmu jau galvā sastādījusi sarakstu, ko civlēkam vajag, lai varētu normāli nodoties mācībām sesijas laikā:

— Kosmētiku

— Skaistuma procedūras kā tādas

— Sieviešu filmas

— Seksu

— Vīnu

— Seksīgas zeķes

— Saldumus

Visu var 3x dienā. Tad sesija būs izdevusies.

Читать на Вьюи...

Nu kāpēc ir tā, ka tad, kad līst, man ir jāiegrimst visdziļākajās pārdomās? Es nesaprotu, kas būtu vainas tādās iegrimt tad, kad es sauļojos vai gaidu rindā uz kaut ko? Bet nē. Redz, tad kad no gaisa krīt mazas asariņas, tās uzreiz asociējas ar kaut ko skumju. Apkārt arī viss ir pelēks, vēss, slapjš un galu galā neomolīgs. Tā arī sākas tas garais domu pavediens, kas katru reizi liek aizdomāties par to, kas ir, kā nav, kam jābūt.

Tieši pirms gada es varēju teikt, ka man ir viss. Tieši šobrīd bija sācies jauns manas dzīves posms. Skola bija aiz muguras un priekšā bija mizlīgs lērums jaunu notikumu, cilvēku, vietu un atmiņu par kurām tajā brīdī vēl nezināju. Man patika būt par situācijas noteicēju, pieņemt lēmumus, uzdrīsktēties kaut ko mainīt savā ikdienā, kas kādu laiku jau bija kļuvusi par rutīnu. Tad nu arī es pati biju pilna prieka, enerģijas un viss pozitīvais staroja no manis. Tad arī tapa mans 'Blessed', kas vienmēr atgādina par to, ka tas bija laiks, kad biju tik neizsakāmi laimīga. Bija viss un es vairāk neko pat īsti nevarēju vēlēties. Tādos brīžos materiālām vērtībām nav nozīmes. Mani neinteresēja jaunas mašīnas vai drēbes. Es tad visvairāk gribēju tos cilvēkus, kas man bija blakus. Es bez šaubām šobrīd šeit sēžot varu teikt, ka tā bija visskaistākā mana vasara līdz šim un šaubos vairs, ka spēs būt tāda, pēc kuras jebkad spētu ilgoties tik daudz kā pēc šīs.

Bet šodien es vairs nevaru teikt, ka no manis starotu tas prieks tā, kā tas staroja tad. Es neesmu nelaimīga. Nepavisam. Esmu apmierināta. Ir ok. Ir normāli. Ir jau pat labi. Bet nav tas, kas mani dara priecīgu. Es pati sevi uzlādēju ar jaunām emocijām, ar prieku - man rodas enerģija paveikt 101 lietu. Tagad tādas nav. Man visu laiku šķiet, ka esmu kaut ko pazaudējusi - kaut kur nejauši pārvietojusi šo 'kaut-ko'. Aizmirsusi kaut kur. Manī visu laiku iekšā ir nemiers, ka man šis 'kaut-kas' jāiet meklēt. Bet kur jāiet? Kas tieši jāmeklē? Ar to es vēl neesmu tikusi skaidrībā.

Es pieņemu, ka tās atkal varētu būt tās emocijas, kas manī iezagās pagājušā gada vasarā. Viss jaunais. Un pats skaistākais bija tas, ka man bija un vēl joprojām ir cilvēks, ar kuru tajā visā dalīties. Neslēpjas jau tas skaistums tajās emocijās vien. Tās uzlādē un paliek atmiņā tikai tad, ja ir kāds ar ko tajās dalīties. Un man to tik ļoti gribas! Vienkārši dalīties - tajā, ko es jūtu, kad pieskaros; ko es dzirdu, kad klausos; ko es redzu, kad skatos. Mēs atdodam savas emocijas par velti. Tās var paņemt jebkurš. Un kad tās beidzot paņem tas cilvēks, kas tajās saskata to pašu ko mēs - tikai tad mēs iegūstas vislielāko bagātību, ko par naudu nopirkt nevar.

Es saprotu, ka es ilgi tā neizturēšu. Es neesmu pieradusi gaidīt uz kaut ko. Es eju un lieku lietām vienkārši notikt. Un ja tagad manī sēž iekšā tas mazais nemiera gars, kas pat šobrīd liek man spiest taustiņus un ļaut tam izlauzties ārā kaut vai mazu, melnu burtu veidolā, tad skaidri zināms ir viens - mierā tas neliksies. Un ja godīgi, es tikai to arī atbalstīšu. Tas mani vēl nekad līdz šim nav pievīlis. Un es ticu, ka būs labāk. Es atradīšu visus savus jaunos piedzīvojumus, atradīšu atkal tās lietas, kas mani darīs laimīgu. Atkal atradīšu laimi cilvēkos un vārdos, un ticēšu rītam. Es esmu nedaudz iesprūdusi starp tagadni un pagātni, tāpēc es nevaru vēl saprast, kas ir tas, ko tik ļoti nepacietīgi gaidu. Bet es zinu, ka tad kad tas atnāks, manā sejā atkal būs tas one-of-a-kind mirdzums, kas ir viena mana varen reta parādība.

Lūk tā. Tas lūk ir tas, kas man pietrūkst lietainās dienās. Bet lietus drīz pāriet un asfalts tikai vēl kādu laiku ir slapjš. Un tad atkal ir saule, kas visas mazās lietus asaras spēj aizslaucīt prom. Es ticu - es gaidīšu.

Читать на Вьюи...

Cik labi ir atgriezties mājās, kur tevi gaida. No rīta pamosties, izstaipīties, paskatīties ārā pa logu. Tad klusiņām, klusiņām piecelties, lai nepamodinātu mīļo cilvēku, kas blakus vēl saldi guļ. Ieelpot. Ieelpot smaržu, kas nāk no virtuves, kur mamma kā vienmēr ir uztaisījusi ko gardu.
Cik labi ir, ka nekas nesāp. Ka vari 3 reizes palēkties, pietupties un apgriezties. Doties skriet no rīta uz parku, vakarā izvest pastaigā suni. Pacelt rokās mazo brālēnu un māsīcu. Pasviest sunītim bumbu.
Cik labi ir redzēt pasauli. Pavasara ziedoni un vasaras saulrietus. Redzēt cilvēkus, putnus, ziedus, ēkas, tiltus. Redzēt kā viss apkārt mainās. Redzēt savu atspulgu spogulī un pasmaidīt.
Cik labi ir varēt tev to visu pateikt. Pateikt, pačukstēt, izkliegt, nodziedāt! Cik labi ir, ka tu mani dzirdi un saproti. Ka kopā mēs varam rast vienotu domu, nodziedāt pirmo pantiņu dziesmai. Uzklausīt noslēpumus.
Cik labi ir sagaršot savu mīļāko saldējumu. Ēst pirmās zemenes vasarā. Veldzēt slāpes pēc garas dienas. Sajust skūpstu. Sniegt pretī glāstu.
Un to visu apvienojot, es vēlreiz saku, Cik labi ir atgriezties mājās, jo viss, ko es mīlu, ir tieši tur.

Читать на Вьюи...

"Vai nu pēdejā laikā pasaule ap mani sākusi griezties ātrāk, vai nu es pēkšņi esmu palikusi par 30 gadus vecu sievieti."

Es skaidri atceros, ka bērnībā tu biji pats foršākais, ja varēji visiem paziņot, ka vecāki tev pirks riteni. Tad nu visi tavi draugi ar nepacietību gadiīja to dienu, kad paši varēs iztestēt tavu jauno pirkumu, varbūt uz kādu dienu aizņemties, citreiz kopā pabraukāties. Tagad, no tā laika, ko varu saukt par 'bērnības pašu plaukumu' ir pagājuši nu jau 14 gadi - un lietu būtība ir nedaudz mainījusies.

Tagad tu esi uzmanības centrā, ja vari pateikt - 'Mēs precamies' vai, vēl labāk, 'Man šķiet, esmu stāvoklī'. Kā lūdzu? Kad tieši bija tas brīdis, kad, banāli un reizē tēlaini izsakoties, 'Riteni nomainīja bērns' ? Tagad daļa draugu precas, vieni jau ir gaidībās, otri ir gaidībās, lai precētos, citi kopā jau paspējuši saplānot pensiju fondus. Nē, es nesūdzos. Viss ir kārtībā ar tiem pāriem, kas jau sen ir kopā, jau sen plāno, ir sakārtojuši visu sev dzīvē tā, lai tagad būtu laiciņš kaut kam jaunam dzīvē. Šos cilvēkus redzot, man neviļus sejā iezogas smaids. Ir tik patīkami redzēt laimīgu pāri, kas vēlas spert soli uz priekšu un veidot ģimeni, kopā celt ģimenes māju un pavadīt saulainās dienas ģimenes lokā. Tas taču ir skaisti! Bet te nu nāk tā daļa, par kuru es labprāt pati sev pasūdzētos.

Meitenes cenšas pieaugt daudz ātrāk, cenšas visu sagrābt uzreiz, tādā veidā zaudējot daļu savas jaunības, kas būtu jāizbauda ar vieglu galvu (jo neviens īsti taču negrib vecmāmiņu, kas savos 60 gados pa māju staigā viegli caurspīdīgā zīda halātiņā, dzerot Martini un otrā rokā turot 'Cosmopolitain'). . Esot vēl jaunām, meitenēm vajag daudz uzmanības no draudzeņu puses (lai vienmēr varētu 'nolaist kādu baumu') un vēl vairāk no stiprā dzimuma puses (mēs taču sievietes - dievietes..). Augot mainās prioritātes - ar to, ka saejies ar 11.klases puisi vairs nepietiek. Drīzāk saņemsi daudz nesaprastu skatienu un sarauktu uzacu. Tagad ir vēl vieglāk. Tev pat īsti nav jābūt kopā ar nevienu, lai viegli pateiktu "Esmu stāvoklī, mīļās!" Un re kā tu pēkšņi esi kļuvusi par apspriestāko tēmu draudzeņu lokā. Negarantēju gan tik lielus panākumus vīriešu lokā, gluži pretēji, tur tas starp taviem draugiem visdrīzāk izsauktu vai nu bažas par to 'kad-es-viņu-tur-īsti-pēdējo-reizi-satiku-klubā' vai nu "Eu, vēl viena noslēdza apli".

Nesen nejauši uzgāju bērnības draudzenes profilu iekš FB. Precējusies, gaida bērnu, dzīvo kaut kur Dānijā. Un re kā viņai tas sanācis - pietam, par mani 3 mēnešus jaunāka. Apsteidza tomēr. Es sajutos galīgi neproduktīva un nederīga savam vecumam. Sajūta pārgāja pēc tam, kad ieraudzīju, ka augstskola nav pabeigta. Vismaz tur es vēl priekšā turos. Nav vēl viss zaudēts!

Otra galējība ir vecuma marazms. Labi, ko nu tur vecuma. Sievietes ap 30, kas ir nedaudz aizballējušās ar gadiem, sāk saprast, ka ir pavisam vienas un vientuļas. Vēl trakāku visu padara viņu 'tās stulbās draudzenes iekš FB', kas ik pa nedēļu liek bildītes ar saviem bēbīšiem un mājām, tā šīs vecuma grupas vientuļās sievietes pavisam novedot līdz 'Būšu viena - būs man dārzs'. Tad nu tiek laikots viss, kas saistīts ar bērniem, suņiem, kaķiem, slotām, cepešiem, trauku mašīnām un pa reizītei kāds sievietes-dievietes citātiņš, lai neaizmirstu, kas tad mēs te īsti esam! Arī šīs sievietes gaida. Gaida, kad tad beidzot būs tas princis baltā zirgā, kas izskatās, ka savus gadus 5 jau maldās, jo ir spītīgs un kaut kur paņēmis nepareizo pagiezienu - citiem pazīstams kā 'Nu-tad-beidzot'.

Bet kopumā, princips jau paliek tāds pats. Kāda starpība, ko gaidīt - riteni, kāzas, bērnu. Galvenais jau ir tas, ka vari pateikt, ka kaut ko gaidi, likt citiem gaidīt ar tevi. Sajusties atkal kā svarīgākā dienas tēma. Bet kas tad īsti notiek tad, kad beidzot sagaidi?

Читать на Вьюи...

Es bieži uzvedos kā maza meitene. Es dažreiz gribu daudz un citreiz par daudz. To 'par daudz' daļu es pati bieži vien piefiksēju un parasti atkāpjos no savām vēlmēm. Bet citreiz - es vienkārši gribu tieši tik daudz, cik man pienākas.

Lietas, ko es gribu pat īsti nav materiālas. Tās ir uz doto brīdi vēlētas garīgas lietas. Tādas lietas vēlas ikviena sieviete, lai cik dzelžaina un neaizsniedzama izskatītos viņas āriene. Ir kaut kāda norma, ko mēs varam iegūt, teiksim, nedēļas laikā. Kad norma ir piepildīta, viss ir kārtībā. Kad tā nav - tad sākam just šaubas, par sevi, par citiem, nejūtamies gana labi. Un neviļus sākam meklēt iespējas, kā šo normu piepildīt. Un ja tā godīgi, tad pašpārliecinātai, spēcīgai sievietei, šo normu piepildīt ir visai viegli. Smaids tur, smaids te un komplimentu jūra var vērties. Un beigu beigās saprotam, ka ik reizi, kā jūtam, ka viss nav kārtībā - mēs meklējam mierinājumu citur. Un ja nu gadījumā saprotam, ka tā pat ir labi? Dzirdēt labus vārdus, komplimentus ikvienai ir patīkami. Un ja nu tas aiziet par tālu? Ja citu vārdi sāk šķist skaistāki par tiem, ko mīli, bet nedzirdi vairs tik bieži? Vienas šaubas rada citas un loks nekad nebeidzas. Tā jau laikam ir - laba nekad nevar būt par daudz. Gribas vēl. Gribas būt cildinātai, mīlētai, lolotai. Un tad vienā brīdī pasaka pazūd, un pašas saprotam, kur esam iepinušās. Tad paliek divi varianti - vai nu ātri visu sevis izveidoto nekārtību sakopjam un par to nekad vairs nerunājam, vai padodamies vēlmei. Parasti gan tie visi skaisti uzburtie sapņi galvā pāriet paši no sevis. Bet pacilājums paliek.

Un tad atkal viss ir kārtībā. Atkal esam laimīgas un enerģijas pilnas. Līdz tai nākamajai reizie, kad prātā atkal neviļus parādīsies tā doma, ka ir jauki saņemt komplimentus un dzirdēt labus vārdus.

Читать на Вьюи...

Brīvība ir plašs jēdziens. Tā ir ikviena iespēja katru rītu pamosties un izlemt savas dienas gaitu. Tā ir iespēja paust savus uzskatus un uzklausīt citu viedokļus. Tas viss, protams, ir skaisti. Bet kā tad paliek ar brīvību attiecībās?

Sāksim ar to, ka 'attiecības' jau pašas par sevi īsti nav brīvība. Uzsākot ar cilvēku attiecības, mēs jau atdodam daļu savas brīvības. Tagad mums ir cilvēks, kas vēlas zināt kur mēs esam, ko daram, ko ēdām vakariņās un vai esam silti saģērbušies. Šis cilvēks kļūst par mūsu labāko draugu, ar kuru tad arī vēlamies pavadīt lielāko daļu sava brīvā laika, jo tas mums pašiem sagādā prieku. Un tur pazūd vēl viena mūsu brīvības daļa. Esot attiecībās, mēs atdodam sevi visu tam vienam cilvēkam. Es nerunāju par tiem pāriem, kas ir kopā aiz neko darīt. Tad šķirās. Tad saiet atpakaļ. Tad apprecas. Tad piedzimst bērns. Tad kādu rītu pamostas ar domu 'Es Tevi nemīlu', un beigās atkal ir sveši cilvēki. Un tas viss - aiz neko darīt.. Nē. Es runāju par tiem pāriem, kas ir nobrieduši attiecībām. Cilvēki kļūst atkarīgi viens no otra, bet šī atkarība ir tikai iedomāta. Īstenībā, neko jau tas nemaz nemainītu, ja kādreiz vieni paši aizietu uz kino, bez otras pusītes. Dzīve neapstājas. Mēs vienkārši sākam otru cilvēku uzskatīt par daļu sevis. Un tad - ir par tālu.

Tā ir pirmā galējība. Mēs kļūstam privātīpašnieciski. 'Kur esi, ar ko, ko dari, kāpēc ar VIŅU?'. Bet visvairāk visu spēj nogalināt vārdi 'Es Tev aizliedzu'. Pirmā doma ir 'Kā man kaut ko kāds var aizliegt?'.. Tas arī ir tas brīdis, kad saprotam, ka mums ir atņemta brīvība būt mums pašiem. Un ar katru 'Es Tev aizliedzu', aizliegtā lieta kļūst vēl iekārojamāka, lai arī kas tas būtu. Rodas dusmas, nepatika, spītība, aizvainojums, kas viss noved pie strīda, jo mēs nesaprotam, ka atņemam viens otram mūsu iedomāto brīvību. Beigu beigās, viens otram aizliedzam visu, un brīnamies, kāpēc, ja viss sliktais ir aizliegts, mums tik un tā ir tik daudz strīdu.

Otra galējība ir par daudz brīvības. Vai tad es tikko nesāku rakstīt par to, cik brīvība ir svarīga? Nē, jūs neesat sapratuši pareizi. Vīriešiem patīk vienkārši atpūsties. Viņiem patīk ar draugiem aiziet uzspēlēt biljardu, parunāt par mašīnām, pasmieties, brīžiem patēlot bērnu un vienkārši izdarīt kaut ko muļķīgu. Un ne jau vienmēr viņi atrodas klubā, meklējot jaunāku, smukāku, slaidāku meiteni par tevi. Es saku 'ne jau vienmēr', jo nezinu kā ar visiem mūsu bāleliņiem, bet par daudziem to, ka viņi vienkārši vēlas atpūsties (dažreiz arī no tevis), var teikt droši. Un tur sastopas šīs divas galējības. Meitenes, kas vienmēr uztrauksies un domās, ka tiek krāptas. Un meitenes, kas vīriešiem visu to atļaus darīt. Otrās neapšaubāmi izklausās daudz patīkamākas. Bet arī tur var maldīties.

Puisis, atnācis mājās no jauki pavadīta vakara ar puišiem, apskauj meiteni un saka:
" Mīļā, tu man esi vislabākā. Ļauj man satikties ar puišiem, iedzert alu, palikt vēlāk bārā. Tu man atļauj iet kur es vēlos, nekad neizprašņā par meitenēm, kas bija ballītē. Nedusmojies, ka aizkavējos darbā. Nesūdzies, ka dāvinu tev par maz ziedu. Nedusmojies, ja aizmirstu kādu mūsu gadadienu, jubileju vai citus svētkus. Nedusmojies, ja meitenes man pievērš uzmanību. Tu mani tik labi saproti. Es tevi mīlu! "
Un viss ir kārtībā. Puisis ir laimīgs, meitene nesūdzās vai otrādi. Strīdu nav. Un nav arī nekā cita. Ir robeža ko cilvēki bieži palaiž garām. Robeža starp 'brīvību' un 'vienaldzību'. Tā nav brīvība, kas šajā gadījumā puisim tiek dota. Tā ir vienaldzība. Tas ir tad, kad cilvēki ir kopā, lai vienkārši būtu ievilkts ķeksītis dzīves sadaļā: OTRA PUSĪTE. Un ir pilnīgi vienalga, kur tā pusīte atrodas, ko dara, ar ko ir kopā un vai vispār tā ir sirds pusīte vai pusīte no šorīt brokastīs apēstās sviestmaizes.. Kāda starpība. Bet cilvēki tā ir laimīgi. Katram ir tas, ko viņš grib, lai tas būtu vai nu ievilktais ķeksītis vai iedomātā brīvība.

Un kāpēc es par to rakstu? Vienkārši tāpēc, ka ar to ir nācies saskarties tik daudz, ka nezinu, vai apkārtējie paši par to ir kādreiz aizdomājušies. Es pati nezinu, vai es atņemu vai dodu brīvību. Man ir mani uzskati par to, kā es vēlos tikt saprasta attiecībās un respekts pret to, kā vēlas justies mana otra pusīte. Es esmu droša, ka varu uzticēt sev sasāpējušos problēmu savai otrai pusītei un viņš mani atbalstīs. Es esmu droša, ka viņš man uzticas, kad kādu vakaru izklaidēties dodamies atsevišķi, tāpat kā es viņam. Tas ir vienkārši tāpēc, ka zinu, ka nav ko satraukties par notikumiem, kas vēl nav notikuši vai vispār nenotiks. Un ja arī notiks - tad arī būs īstais laiks, kad uztraukties. Visam ir savs laiks. Aizpildot esošo laiku ar liekiem uztraukumiem par to, vai netieku krāpts ir muļķīgi, jo zaudētājs jebkurā gadījumā būsi tu. Vai nu tas būs laika ziņā, vai zaudējot savu otru pusīti.
Man interesē, kā šī diena ir pagājusi manam mīļotajam cilvēkam. Es vēlos zināt, vai viņš ir apmierināts, dusmīgs, bēdīgs vai priecīgs. Bet pats galvenais - es gribu, lai viņš ir laimīgs. Un visskaistāk ir tad, kad no rīta pamostoties un ieskatoties viens otram acīs, abi klusībā saprotat, ka esat laimīgi būdami kopā.

Tā tam jābūt. Vismaz manā pasakā.

— Zane.

Читать на Вьюи...

I am 59k g right now. Stil using Noom to count my calories :)

Cheated yesterday - ate a snickers bar so I skipped my dinner… But today breakfast is as usual - 1/2 Grapefruit and 1 Egg. Hah. Good thing I actually love grapefruits - refreshing and burns calories.

I'm going for my goal !

+++

Did 95 squats TODAY ! Downloaded another app called Squats. It's also as your personal fitness trainer that tells you how many squats you should do. I'm going to start using this app every day from now on.

Читать на Вьюи...

So my starting weight this morning was exactly 60.3 kg - which is a lot for me. Since I'm 169 cm my ideal weight should be between 54-64. And as you see it is. BUT. I have always considered that being slim all the time is better than trying to balance your weight between "chubby" and "ok"…

But my greates discovery today is called " NOOM ". It's an app for Android (and maybe iPhones too) powered smartphones. It's the app that acts as your coach. You can log anything you eat and the app calculates your available calories for the day depending on your weght, height and age. My parameters let me eat 1200 calories per day which is a lot considering that for example today I have only used up 200 calories for my breakfast and my lunch.

The app also helps you train physically by counting the calories you use doing physical tasks. This app has so many great features that I can't even count them all ! Plus, each day you have new tasks to do and as you complete them you earn points and level up :)

Try it ! You'll love it as much as I do!

Читать на Вьюи...

The diet consists of 3 parts each day. Breakfast [B]; Lunch [L] and Dinner [D]. Breakfast is the same for the first 2 weeks: 1 egg and 1/2 of a grapefruit. The diet requires you to drink plenty of non-carbonated water as well as eat fruit. This is how my first day looks:

[B]: 1 egg, 1/2 grapefruit

[L]: One type of fruit (melon, apple, pear, plum etc.) in any quantity

[D]: Fried or boiled meat (any except for lamb)

As well as starting my diet - I'll re-start my visits to the tanning bed and also take up some gym classes. Awesome. Can't wait ! :)

Читать на Вьюи...