Dzīvi nevar un nemaz nevajag pilnībā ''salikt pa plauktiem''. Te slēpjas visu būtību laime un posts. Nekoncentrējaties un nemēģiniet izskaidrot lietas, kas nav izskaidrojamas. Pieņemiet un baudiet tā kā vispār pieņemtu patiesību. Tikai atšķirībā no mācību grāmatām, kas attiecas uz ikvienu, sajūtiet personīgo saikni ar notiekošo.

Tā ir galvenā, manuprāt, laimīgas dzīves atslēga – just lietu ritējumu piepildīt ar to arī savu sirdi.

Atceraties – ir tikai šeit un tagad. Izproti to. Izgaršo to atkal un atkal. Neaizmirsti, cik daudz ļaunu varbūtību pastāv mūsu ikdienā, tāpēc maksimāli pieļauj labas lietas.. Svarīgus vārdus nepieciešams pateikt laicīgi.

Читать на Вьюи...

Negribējās strīdēties ar tevi ?
Daudzreiz atliku ? nu rīt, nu rīt.
Nevar taču ilgāk apkrāpt sevi,
To, ko vajag, – jāvar uzrakstīt!

Zini ko, var tikai bērni mazi
Nedomājot drauga vārdu šķiest ?
Mēs, kam dzīvē nācies daudz ko pazīt,
Nedrīkstam ar vārdiem metāties!

Draugs ? tad draugs! Tu jūti viņa plecu,
Viņa solim blakus ? solis tavs.
Draudzību sev nevar pakļaut vecums,
Ja tā ir… Bet ja nu viņas nav?

Nogurstu no dienas gaitas naskās,
Kāpēc iesit vārdi, kuri glauž?
Un man liekas, ka zem drauga maskas
Tu slēp sirdi, kurai kaut kas skauž.

Zini ko, kad sanāk lielas raizes,
Drauga vārds tad ir gandrīz tas pats,
Kas ir izsalkušam gabals maizes,
Kas ir nogurušam uzmudinošs skats.

Redzot drauga jautājošo seju,
Tu ar vārdiem nekautrējies sist,
Parādīji ceļu, kurā ejot
Šodien, rīt ? man vajadzēja krist.

Nepakritu, jo tu nesaprati,
Steigdams melus labos vārdos vīt,
Nesaprati to, ka dzīve pati
Katru vardu atnāk pārbaudīt.

Kad tu būsi visu izlasījis,
Mazliet padomā, kaut tāpat vien ?
Var būt, ka tev daudz ir draugu bijis,
Man tu, zini… bija tikai viens.

(Ojārs Vācietis 1954. gads)

Читать на Вьюи...